
Allažu skola – simts gadi izglītības, lepnuma un kopības
Allažu skola 2026. gadā svin savu simtgadi – jubileju, kas ļauj atskatīties ne tikai uz skolas tapšanu, bet arī uz tās vietu Latvijā. Viens no spilgtākajiem vēstures mirkļiem fiksēts laikraksta Brīvā Zeme 1936. gada 22. septembra numurā.
Brīvā Zeme vēsta, ka, prezidentam Kārlim Ulmanim ierodoties Allažos, pie skolas nama viņu sveica pagasta vecākais K. Krūmiņš, tiesas priekšsēdētājs K. Krūkliņš un vairāki desmiti allažnieku, kuri, tikko uzzinājuši par augstā viesa apciemojumu, pameta darbus tīrumos un steidzās uz skolu.
Ceļā uz skolu prezidentu sagaidīja vēl viens aizkustinošs pārsteigums – dzidrā rudens gaisā atskanēja bērnu balsu dziedāts sveiciens: “Sveiks, tautas Vadoni, sveiks saulainais maijs!”
Skolas pārzinis J. Jansons, uzrunājot audzēkņus, sacīja: “Bērni – te ir tas vīrs, kas par jums rūpējas, kas apdāvinājis jūsu skolu un jūs ar grāmatām. Tas mūsu Prezidents! Esiet tam mūžīgi pateicīgi!” Viņš norādīja arī uz izglītības ministru, uzsverot valsts rūpes par lauku skolu attīstību.
K. Ulmanis lēni gāja gar mazpulku rindām, vērodams spirgtās sejiņas, bet ceļš uz skolu bija kaisīts ziediem. Laikraksts raksta, ka skolas ēka toreiz bija salīdzinoši jauna – celta 1926. gadā, liela, stalta, ar gaišām klasēm.
Tomēr, kā atzīmēts rakstā, apvienotajai pirmās un otrās pakāpes skolai ēka jau tolaik kļuva par šauru, bet telpu iekārtojums ne visai izdevīgs. Skolā mācījās 106 skolēni, kurus mācīja četri skolotāji.
Prezidents, izrādot patiesu interesi, vaicāja: “Ko, vai tad lielajos Allažos tik maz skolas bērnu?” “Vairāk nav, Prezidenta kungs.”
Vēl lielāku pārsteigumu izraisīja fakts, ka skolā nakšņoja ap 50 bērnu, jo mājas bija tālu – vairāk nekā piecus kilometrus. “Tik daudz?” brīnījās prezidents. “Jā, pie mums jau tālāk par pieciem kilometriem uz māju neiet.”
Prezidents, nogrozot galvu, noslēdza ar atzinumu: “Lepni ļaudis, tie allažnieki.”
Pie skolas tikko bija uzcelta arī jaunā internāta ēka, kas, kā rakstīja Brīvā Zeme, solījās kļūt par glītu un patīkamu dzīves vietu tās iemītniekiem. K. Ulmanim tika izrādīts arī skolotāja K. Odziņa dzīvoklis – gaišs, mājīgs un rūpīgi iekārtots.
Atvadoties K. Ulmanis uzsvēra, ka internāta ēka ir labi iekārtota, un atzina, ka skolām joprojām trūkst telpu, īpaši skolotāju dzīvokļu, taču Allažos darbs tiek darīts ar saprātu un perspektīvu.
Gatavojoties simtgadei, Allažu skola turpina būt īsta pagasta sirds – vieta, kur satiekas paaudzes, atmiņas un kopā būšanas prieks.
31. janvārī, spītējot salam, tika aizvadīts pirmais simtgades pasākums – basketbola spēle, kurā laukumā tikās bijušie Allažu skolas absolventi. Sacensības izvērtās spraigas, azartiskas un emocionālas, bet pāri visam valdīja draudzīga un saliedēta gaisotne. Līdzjutēji ar aplausiem un atbalsta saucieniem radīja īstus svētku noskaņu.

Šī spēle kļuva par simbolisku simtgades sākumu – apliecinājumu tam, ka skola joprojām vieno savus cilvēkus arī pēc daudziem gadiem.
Savukārt februāra sākumā skolēni projekta nedēļas laikā raksta, filmē, zīmē un veido radošus darbus par Allažu pamatskolas vēsturi, iepazīstot skolas ceļu no pagātnes līdz mūsdienām.
Simtgades kulminācija absolventiem notiks 2026. gada 23. maijā, bet 2026. gada 25. septembrī īpašas svinības paredzētas esošajiem skolēniem un pedagogiem.